
Aptieka, kas apsver venöse Blutentnahme (venozo asins paņemšanu), parasti vispirms jautā, vai tuvējās prakses to uztvers kā uzbrukumu. Pēc likuma sadarbība ar vietējo Arztpraxis ir likumīga un pilnīgi ierasta, jo Vācijas aptieku likums neaizliedz sadarbību starp aptieku un ārstu.
Aizliegums attiecas uz daudz šaurāku jomu. § 11 Abs. 1 ApoG (Apothekengesetz) aizliedz vienošanās par pacientu novirzīšanu, recepšu piešķiršanu un priekšrokas došanu konkrētām zālēm, un § 11 Abs. 1a pievieno Makelverbot – aizliegumu par labumu starpniekot recepšu nodošanā. Noteicošais ir vienošanās vai maksājums, tāpēc saruna, kopīgs pasākums vai klienta nosūtīšana pie ārsta uz to neattiecas.
Šis robs maksā naudu, jo aptieka, kas jebkādu kontaktu uzskata par aizliegtu, vai nu atsakās no pakalpojuma, vai sāk to sniegt klusām.
Vairums pārpratumu sākas ar pārstāstu, tāpēc te ir pilns § 11 Abs. 1 Satz 1 ApoG teksts:
Aptieku atļauju turētāji un personāls, ja likumā nav noteikts citādi, nedrīkst slēgt tiesiskus darījumus vai vienošanās ar ārstiem vai citām personām, kas nodarbojas ar slimību ārstēšanu, vai ar trešajām personām, kuru priekšmets ir noteiktu zāļu prioritāra piegāde, pacientu novirzīšana, recepšu piešķiršana vai zāļu izgatavošana bez pilnīgas sastāva norādes.
Visi četri minētie objekti ir saistīti ar darījumiem, un darbības vārdi ir Rechtsgeschäfte vornehmen un Absprachen treffen. Nekas no tā neattiecas uz aptieku, kas pastāsta praksei par pakalpojumu.
Šī robeža ir svarīga, jo § 12 ApoG šādu darījumu padara par spēkā neesošu, § 25 ApoG paredz Geldbuße līdz 20 000 eiro, un § 299a StGB labuma pieņemšanu par Zuführung von Patienten nosaka kā noziedzīgu nodarījumu.
(Muster-)Berufsordnung, ko 2026. gada 13. maijā pieņēma 130. Deutscher Ärztetag, nosaka analogu pienākumu § 31. Tā 1. daļa aizliedz ārstam pieņemt labumu par Zuweisung von Patientinnen und Patienten, bet 2. daļa skan šādi: "Sie dürfen ihren Patientinnen und Patienten nicht ohne hinreichenden Grund bestimmte Ärztinnen oder Ärzte, Apotheken, Heil- und Hilfsmittelerbringer oder sonstige Anbieter gesundheitlicher Leistungen empfehlen oder an diese verweisen."
Prakse, kas vilcinās nosaukt aptieku, ievēro šo noteikumu, nevis pauž naidīgumu, un, tā kā formulējums ir "ohne hinreichenden Grund", ieteikums ar pamatotu iemeslu nav aizliegts.
| Situācija | Kas tas ir | Workable | Kāpēc tas neizdodas |
|---|---|---|---|
| Izmeklējuma slēdziens nonāk pie klienta ārsta | Befund (rezultātu pārskats) nonāk tur, kur klients lūdz | Jā | Aptiekas izvēle vai viena adrese pēc noklusējuma |
| Prakse iesaka aptieku | Ārsts atbild pacientam, kurš jautā, kur vērsties | Jā | Jebkāds atpakaļ plūstošs labums vai hinreichender Grund trūkums |
| Kopīgs informatīvais vakars | Abi uzstājas par kādu veselības tēmu vietējā pasākumā | Jā | Kļūšana par pārdošanas kanālu vai samaksa virs lektora honorāra |
| Maksa par katru nosūtīto klientu | Nauda vai labums natūrā vienai personai | Nē | Pacientu novirzīšana § 11 Abs. 1 ApoG un § 299a StGB |
| Stends ar prakses bukletiem | Vienas prakses drukātie materiāli izlikti apskatei | Ar piesardzību | Ekskluzivitāte, samaksa par telpu vai savstarpēja vienošanās |
| Vienas prakses norādīšana turpmākai aprūpei | Farmaceits nosauc praksi pēc ārpus normas esoša Befund | Riskants | Viena prakse pēc noklusējuma, nevis klienta ārsts |
2026. gada 18. jūnija KBV PraxisNachrichten izdevumā KBV priekšsēdētājs Dr. Andreas Gassen sacīja, ka farmaceiti "hervorragende Pharmazeuten sind, aber keine ärztliche Ausbildung haben", savukārt priekšsēdētāja vietnieks Dr. Stephan Hofmeister norādīja uz izmaksām praksēm: "Personen, bei denen nach ärztlicher Anamnese vielleicht gar keine Testung erforderlich gewesen wäre, werden anschließend in die Praxis geschickt (...) Und dort wird dann erneut getestet werden."
ALM e.V. priekšsēdētājs Dr. Michael Müller 2026. gada 21. maijā norādīja, ka venozā asins paņemšana "nav izolēts tehnisks pakalpojums, bet gan daļa no medicīniska un ārsta atbildībā esoša diagnostikas procesa", un SpiFa priekšsēdētājs Dr. Dirk Heinrich dienu vēlāk piebilda: "Tam, kurš paņem asinis, ir arī jāzina, kāpēc, kam, kādos apstākļos un ar kādām medicīniskām sekām."
Neviens no trim neapgalvo, ka farmaceits nespēj kompetenti paņemt asinis. Visi trīs norāda, ka laboratorijas rezultāta vērtību nosaka tā indikācija pirms tam un interpretācija pēc tam, un tas ir pamatoti. Likums daļēji uz to atbild, jo § 11c ApoG saskaņā ar Apothekenversorgung-Weiterentwicklungsgesetz (ApoVWG) atļauj asins paņemšanu tikai approbierter Apotheker ar apstiprinātu ärztliche Schulung, pieaugušajiem un diagnostikas nolūkos, un nepieļauj Aufklärung, Anamnese vai piekrišanas deleģēšanu.
Atkārtotas analīzes ir tā daļa, ko aptieka var ietekmēt, jo rezultāts tiek atkārtots tad, kad prakse nevar noteikt, no kurienes tas nācis. Befund uz akkreditiertes Labor veidlapas, kurā norādīta metode, Referenzbereich un asins paņemšanas laiks, ir dokuments, ko prakse var izmantot, savukārt lietotnes ekrānuzņēmums tāds nav.
Liela daļa konfliktu rodas secības dēļ, jo prakse, kas par pakalpojumu pirmo reizi uzzina no pacienta ar izdruku rokās, nonāk neveiklā situācijā. Īsa vēstule pirms pakalpojuma uzsākšanas, kurā norādītas piedāvātās analīzes, laboratorija, persona, kas pabeigusi ärztliche Schulung, un tas, ka aptiekā diagnozi nenosaka, novērš lielāko daļu šo problēmu un neietver nekādu vienošanos, tāpēc neskar § 11 ApoG.
Komerciālais arguments darbojas arī pretējā virzienā, jo aptieka, kas novirza rezultātu ārpus normas pie ārsta, nodrošina pierakstu, ko prakse citādi būtu saņēmusi vēlāk vai nesaņemtu nemaz.
Godīgs noslēguma secinājums: juridiskā robeža ir šaura, bet attiecības — plašas. Dažas prakses šo pakalpojumu uzņems pozitīvi kā pharmazeutische Dienstleistung, citas paliks atturīgas, bet dažas iebildīs principa pēc — tā ir drīzāk biznesa, nevis juridiska problēma.
Otrajam strīdus punktam — reklāmai — ir savs likums. § 1 Abs. 1 Nr. 2 HWG attiecina Heilmittelwerbegesetz uz Verfahren und Behandlungen visur, kur apgalvojums attiecas uz Erkennung von Krankheiten, tāpēc maksas testēšanas pakalpojums ietilpst tā darbības jomā.
§ 3 HWG aizliedz irreführende Werbung, kas ietver Befund pasniegšanu kā diagnozi. § 11 Abs. 1 Satz 1 Nr. 2 HWG aizliedz patērētājiem paredzētu reklāmu, kas balstīta uz veselības aprūpē strādājošu personu ieteikumiem, tāpēc vietējā ārsta citāts bukletā jau pats par sevi rada problēmu. Tāds teksts kā tie paši testi, ko veic tavs ārsts, tikai bez gaidīšanas laika uzreiz piesaista HWG sūdzību un zvanu no ārstu prakses.
Vai ir atļauts nosūtīt Befund klienta paša ārstam
Jā, ja klients nosauc praksi un to lūdz, jo izvēle ir klienta ziņā un starp aptieku un praksi nav vienošanās. § 11 Abs. 1 ApoG attiecas uz Absprache par pacientu novirzīšanu, un rakstisks lūgums dokumentācijā abas situācijas nošķir.
Vai ārsts drīkst ieteikt mūsu aptieku asins paņemšanai
Uz to atbild ārsta Berufsordnung, nevis ApoG, jo § 31 Abs. 2 MBO-Ä aizliedz ieteikt konkrētu aptieku ohne hinreichenden Grund. Ieteikums ar pamatotu iemeslu ir atļauts, bet jebkurš pretī saņemts labums šo pamatu atņem.
Vai varam vienoties ar praksi par maksu par mums nosūtītajiem klientiem
Nē, un tas ir visskaidrākais aizliegums šajā jomā, jo tā ir § 11 Abs. 1 ApoG minētā Zuführung von Patienten, kas abas puses pakļauj § 299a un § 299b StGB. Atlaides un labumi natūrā tiek vērtēti tāpat.
Vai ApoVWG mainīja Zuweisungsverbot
§ 11 ApoG konsolidētajā tekstā ir tas pats Absatz 1 kā iepriekš, jo reforma pievienoja § 11c ApoG attiecībā uz venöse Blutentnahme, nevis no jauna skatīja Zuweisungsverbot. 2024. gada oktobrī Deutscher Apothekertag izteiktais priekšlikums lūdza likumisku skaidrojumu, taču tas nav sniegts.
Ko mēs drīkstam droši teikt testēšanas pakalpojuma reklāmā
Faktisks apraksts par to, ko mēra, kas veic asins paņemšanu, kura laboratorija analizē paraugu un kas rezultāts nav — tas viss paliek § 3 HWG ietvaros. Salīdzinoši apgalvojumi par praksēm, ārstu atsauksmes un solījumi par rezultātiem izraisa sūdzības.
Aptieka saskaņo savu formulējumu ar Apothekerkammer, pirms pakalpojuma atvēršanas uzraksta sava rajona praksēm, vienojas ar savu laboratoriju par lasāmu Befund formātu un rūpējas, lai sadarbībā nebūtu maksājumu nevienā virzienā. Cenu noteikšana ir apskatīta rakstā par pašmaksas pakalpojumiem, bet plašāks pamatojums — rakstos par reformas kritiku un iespējām un testēšanu aprūpes vietā.
Šis raksts sniedz vispārīgu informāciju par Vācijas aptieku tiesībām un uzņēmējdarbības praksi, un tas nav juridisks padoms. Par katru individuālu gadījumu lemj atbildīgā Apothekerkammer, kompetentā iestāde vai jurists.

Aniva parūpējas par laboratoriju, loģistiku un pārskatu. Tu saglabā attiecības ar pacientiem un savu zīmolu.
Divdesmit minūtes, un tu zināsi, vai tas der tavam darba modelim.